Mūsdienu situācija izglītībā
Personība, tās veidošanās
Interešu nozīmi personībās attīstībā
Sākumskolas bērnu attīstības raksturojums
Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai
Projektu metode – viena no mūsdienu mācību metodēm skolā
Projektu darba salīdzinājums ar tradicionālo mācību stundu
Projektu darbu veidi, posmi, klasifikācija un problēmas
Projekts „Mans novads”
Zinātniski – pētnieciskie darbi (10.-12. kl.)
Sākumskolas projekts „Mēs un ekoloģija”
Četru gadu personīga pieredze projektu darbā
Projekts „Daugava – Latvijas zilā lenta”
Projekts „Jēkabpils – mana dzimtā pilsēta”
Projekts „Gaiss apkārt mums”
Rekomendācijas
Навигация
Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai
Проект как средство развития личности в начальной школе
151171
знак
0
таблиц
6
изображений
2.4. Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai
Pedagoģiskais process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās darbības – mācības un audzināšanu. Ja mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz individuālāks un vērsts uz konkrētas personības attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi, personības virzības tendences un nosacījumus.
Audzēkņu pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska šīs sistēmas sastāvdaļa.
Klases audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:
Audzināšanas līdzekļu kopums.
Skolēna personība.
Atgriezeniskā informācija par audzēkni.
Līdz ar to skolēnu personības attīstības izpētei tiek izvirzītas īpašas prasības, proti:
1) Izpētei jābūt virzītai uz katra skolēna psihiskās attīstības procesu īpatnību atklāšanu;
2) Katra skolēna personības attīstības diagnostikas rezultātu vērtējums jāveic nevis salīdzinot ar kaut kādām normām vai vidējiem radītājiem, bet gan salīdzinājumā ar iepriekšējo diagnostisko pārbaužu rezultātiem par šo pašu skolēnu;
3) Skolēnu izpētei jānotiek visā skolā pavadītajā laikā, jo skolēna psihē un uzvedībā notiek daudz pārmaiņu, par katru no tām pedagogam un vecākiem jābūt operatīvi informētiem;
4) Diagnostikai jāatklāj ne tikai esošais attīstības līmenis, bet jāņem vērā arī iespējamās skolēna attīstības perspektīvas;
5) Izpēte nav pašmērķis, tai jābūt virzītai uz svarīgu pedagoģisku uzdevumu risināšanu;
6) Individuālo īpatnību izpētē jāņem vērā skolēnu vecumposmu īpatnības, tādēļ katrai izpētes metodikai jābūt piemērotai audzēkņu sapratnes līmenim, viņu iepriekšējai pieredzei;
7) Audzēkņu pedagoģiskajai izpētei jābūt kompleksai, lai varētu iepazīt personību vispusīgi un lai novērstu tendenciozitāti;
8) Izpētei jānotiek pēc iespējas dabiskos apstākļos;[9,6-7]
Pedagogi visos laikos ir pievērsuši uzmanību jautājumam par individuālo pieeju bērniem. Interesantus atklājumus un secinājumus šajā jautājumā mēs atrodam izcilā čehu pedagoga J. Komenska darbos. Viņa pedagoģiskajā teorijā skaidri izteiktas šādas svarīgas atziņas: „...visa bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā jāņem vērā viņu vecuma un individuālās īpatnības...”Daudz oriģinālu domu par bērna izpēti un viņa iekšējās pasaules iepazīšanu, kā arī par audzināšanas metodēm var atrast Ž.Ž.Russo pedagoģiskajos traktātos, H. Pestalocija praktiskajā darbībā un R.Ouena veiktajos bērnu sabiedriskās audzināšanas eksperimentos.Pedagoģiskie pētījumi parādīja, ka reproduktīvas un radošās darbības dialektika tiek mērķtiecīgi virzīta uz tuvāko bērna attīstības zonu.
Skolēna mācību izzinošas darbības motivācijā īpašu vietu ieņem interese. Izzinošā interese mudina personību meklējumiem, dod izzinošai darbībai radošu raksturu. Cilvēks, kam piemīt izzinošā interese, radoši atrisina problēmas, viņš jūtas brīvs. Radošā mācību – izzinošā darbība izceļas ar attiecību bagātību. Kā skolotāja, zinu: galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu.
Bērni pārsteidz mūs ar savas uzvedības, interešu, spēju un vēlmju dažādību. Nav divu identisku bērnu. Tomēr mācīšanas stratēģija ir vienāda. Galvenie apstākļi, kurus skolotājs var kontrolēt ir:
Skolēnu grupas;
Mācīšanas stratēģija;;
Klases stundas organizēšanas;
Mācības sākumskolas klasēs stimulē vispirmām kārtam apkārtējās pasaules tiešas izzināšanas psihisko procesu – sajūtu un uztveres attiecību.
Sākumskolā nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles, domāšanas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes izziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām ievirzēm, normām, tradīcijām. No izziņas procesiem šajā posmā dominē iztēle. Bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, taču iztēles procesā izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievietot jau pazīstamus priekšstatus un tēlus. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa, jo uz atmiņas procesiem balstās domāšanas attīstība. Sākumskolas bērniem ir raksturīgi: kas nav atmiņā tas nav arī domāšanā. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība.
Bērna personības attīstība tiek labvēlīga ietekmēta, ja viens no pedagoģiskā procesa komponentiem – mācību saturs – balstās uz zināšanām par sevi, apkārtējo vidi un sabiedrību.
Tiklīdz bērns sāk uztvert apkārtējo vidi, viņš neapzināti sāk nodarboties ar dabas zinībām. Bērns redz dažādas dabas parādības, novēro atsevišķus dabas objektus un salīdzina tos. Bērns zina daudz faktu, kuri viņam nav skaidri, bērnam ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes viņš var saņemt skolā.
Viens no veidiem, kā veicināt humānas personības attīstību sākumskolā ir mācību satura integrācija un mācību organizācijas formu dažādošana, kuras pamatā ir bērna radošās darbības un izziņas intereses veicināšana.
Skolēniem ir jāmācās analizēt sevi, izprast savas vēlmes un iespējas, kā arī saskaņot tās ar grupas interesēm. Uzsākot skolas gaitas, skolēns pārdzīvo dažādas grūtības, kas saistītas ar:
nepieciešamību stingri iekļauties skolas režīmā;
pārmaiņām attiecībās ar pieaugušajiem un vienaudžiem;
mācību darbības raksturu, kas krasi atšķiras no bērnības rotaļām;
bērna nonākšana jaunā sistēmā, kas viņam ir sveša un nepazīstama;
Tā rezultātā daļa skolēnu ātri zaudē interesi par skolu un mācībām, un uztver tās kā apgrūtinājumu. Būtu jāveido tāds mācību saturs, kas:
atvieglotu bērna iekļaušanos nākotnes sabiedrībā;
palīdzētu bērnam pieņemt sevi kā vērtību;
sekmētu katra skolēna pašiniciatīvas, pašnodarbošanās vajadzības;
nodrošinātu humānas personības veidošanos.[28,5,9]
Mūsdienās ir pieejami plaši un interesanti mācību resursi. Skolēniem jāmāca pašiem meklēt informāciju un idejas, nevis būt atkarīgiem no skolotāja kā vienīgā informācijas avota. Šādā veida skolēni virzās uz mērķi – maksimālu patstāvību.
Jaunāko klašu skolēni vislabāk mācās tad, ja viņi aktīvi, nevis tikai pasīvi mēģina apgūt ideju un informāciju. Tas nozīmē, ka klases darbam jābūt centrētam uz skolēnu aktivitāti. Skolotāja darbs jāplāno, domājot par skolēna aktivitātēm.
Jaunāko klašu skolēniem ir jāpaplašina sava tiešā reālās dzīves pieredze, lai to izmantotu par mācīšanās pamatu. Līdz ar to ļoti liela mācīšanās daļa notiek ārpus klases.
Pedagogu darbība vērsta uz to, lai skolēni ar prieku nāktu uz nodarbībām un būtu gatavi ņemt pretī visu, ko skolotāji cenšas iemācīt, lai skolēni lepotos ar saviem sasniegumiem. Katru dienu, ierodoties skolā, bērns sajūt siltu, mīlestības pilnu attieksmi pret sevi. Šajā atmosfērā tiek
saudzēta un vairota viņa pašcieņa.
Pozitīvu pašcieņas veidošanos var nodrošināt, veicinot visu piecu attīstības pakāpju sekmēšanu un nostiprināšanu. Jo indivīds ir augstākā pašcieņas attīstības pakāpē, jo augstāks pašcieņas līmenis viņam piemīt.
PAŠCIEŅAS VEIDOŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PAKĀPES
Pašcieņas modelis veidots, izmantojot literatūru: Michele Borba, Esteem Builders – USA: Binah Taylor McMilian, 1989. – 439.
Pedagogi dara visu, lai šī mīlestība un dvēseles siltums valdītu arī skolēnu savstarpējās attiecībās. Pedagogi ir sapratuši, ka „mācīšana” ir kas vairāk nekā mācību iestāde, kā galvenā didaktiskā saikne „pasniegšana – mācīšana” nenozīmē tikai izzinošo saikni, kaut arī to veido un veicina.
Galvenie mācību un audzināšanas darba mērķi un uzdevumi:
Nodrošināt katra skolēna personības vispusīgas attīstības un pašrealizācijas iespējas, ņemot vērā viņa intereses, vēlmes, tieksmes un spējas.
Attīstīt skolēnu individuālās radošās spējas, orientēt viņus uz patstāvīgu mācību darbu un pašizglītību, sagatavot viņus izglītības turpināšanai Latvijas, Krievijas, Eiropas, Pasaules augstskolās, kā arī praktiskajai darba dzīvei.
Galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu. Galvenais tās noteikums, veicināšanas mehānisms – skolotāja personiskā dalība skolēnu darbos, jūtās, centienos.
Radošo darbību raksturo humānais vadības stils, kura pamatā ir dialogs.
Kopsavilkums
Pedagoģiskais process efektīvs tad, ja pieaugušie – skolotāji un vecāki – ir ieinteresēti bērna liktenī.
Skolēna personība – galvenā vērtība un rūpju objekts!
Saprātīgs prasīgums pret skolēnu ietver cieņu pret viņa pašcieņu. Pedagoģi ciena ne vien skolēna zināšanas, bet arī viņa nezināšanu.
Mācīšana un audzināšana ir savstarpēji saistītas. Sadarbība domubiedrus savstarpēji bagātina. Šajā apstāklī ir atrodams pedagoģiskā procesa veselums.
Svarīgākā pedagoģiskās kultūras iezīme ir skolotāja radošums. Mijiedarbībai ar skolēnu jābūt gudrai un audzinošai.
Похожие работы
... учащиеся впервые знакомятся с новым видом работ – проектной деятельностью. Свой первый творческий проект ребята выполняют на основе приведенного в учебнике примера творческого проекта. 1.2 Методика обучения школьников технологии по работе с бумагой и картоном Большинство уроков труда в начальных классах посвящены работе с бумагой и картоном. Бумага и картон сами по себе – кладовые фантазии и ...
... Таким образом, в современном мире необходимы информационно-коммуникационные технологии. ГЛАВА II. ОПЫТНО-ЭКСПЕРИМЕНТАЛЬНАЯ ЧАСТЬ ПО ТЕМЕ: «ИНФОРМАЦИОННО-КОММУНИКАЦИОННЫЕ ТЕХНОЛОГИИ КАК СРЕДСТВО РАЗВИТИЯ ПОЗНАВАТЕЛЬНОГО ИНТЕРЕСА ПРИ ИЗУЧЕНИИ ЖИВОТНОГО МИРА В НАЧАЛЬНОЙ ШКОЛЕ» 2.1 Диагностика уровня развития познавательного интереса В результате изучения психолого-педагогической литературы ...
... диагностических методик предназначены для психологического обследования и требуют дополнительной подготовки специалиста. Глава ІІ. ВОЗМОЖНОСТИ ИСПОЛЬЗОВАНИЯ ПРОЕКТНОЙ ДЕЯТЕЛЬНОСТИ КАК СРЕДСТВА РАЗВИТИЯ РЕФЛЕКСИВНЫХ СПОСОБНОСТЕЙ МЛАДШИХ ШКОЛЬНИКОВ §1. Общая характеристика метода учебного проектирования Под учебным проектом понимается совместная обоснованная спланированная и осознанная ...
... что качественные изменения в экспериментальной группе выше, чем в контрольной. Результативность проведенной работы по развитию познавательных процессов младших школьников с использованием игр очевидна и представлена в линейных диаграммах 1 - 6. Таким образом, игра – эффективное средство развития познавательных способностей детей в младшем школьном возрасте. Диаграмма 1. ...
0 комментариев